Lāpu gājiens

11. novembrī, Lāčplēša dienā Staļģenes vidusskolas skolēni piedalījās lāpu gājienā uz Vareļu pieminekli, lai pieminētu Latvijas Brīvības cīņās kritušos.

Pulkstenis rādīja 16.20. Mēs izkāpām no autobusa, kas stāvēja pie Garozas veikala. Mūs iepriecināja tas, ka laika prognozes nebija patiesas, jo pirms neilga laika lietus pierima. Sākumā mēs no autobusa izņēmām un atsējām karogus. Kad tas bija izdarīts, tika saņemtas un aizdedzinātas lāpas. Laiks jau tuvojās 16.30, tādēļ nostājāmies starp citiem gājiena dalībniekiem. Nedaudz vēlāk gājiens varēja sākties.

Gājiens bija aptuveni divus kilometrus garš. Kokiem ceļmalās paliekot arvien mazāk, vējš sāka pastiprināties. Man, kā vienam no karognesējiem, šis ne pavisam nebija labi, jo vējš karogu visu laiku rāva uz aizmuguri, bet tas atgādināja, ka mums ir jābūt vienotiem. Vienā brīdī vēja brāzmas palielinājās tik ļoti, ka karogs pietuvojās ļoti tuvu lāpām. Tajā brīdī Kristaps, kurš tobrīd atradās aiz manis, pieturēja karogu, lai tas nonāktu pie pieminekļa vienā gabalā. Pāris minūtes vēlāk mēs jau atradāmies pie pieminekļa.

Ierodoties pie Vareļu pieminekļa, mēs ar Kitiju un diviem Garozas pamatskolas skolēniem nostājāmies pie pieminekļa (visi nesām karogus). Sākoties pasākumam un atskanot svētku uzrunām, manī raisījās dažādas pārdomas. Es aizdomājos par Latvju tautu, par zemi, kurā tā dzīvo un par valodu, kurā tā runā. Skatoties gājiena dalībnieku sejās, es nemanīju nogurumu, bet manīju lepnumu.

Pasākuma izskaņā mēs nonesām karogus no kalniņa, kurā atrodas piemineklis, un sākām tos tīt. Tinot karogus, mums pienāca klāt cilvēki un palīdzēja. Tā laipnība un vēlme palīdzēt mani iepriecināja. Tā atgādināja, ka mēs esam viena tauta. Tā atgādināja, ka mums ir jābūt vienotiem un jāpalīdz viens otram.

Pasākumam beidzoties es paprasīju Kitijai, kādas sajūtas viņai bija, stāvot pie pieminekļa, un viņa atbildēja, ka jutās ļoti patriotiski. Vēl viņa piebilda, ka viņa izjuta lielu lepnumu. Manas emocijas bija līdzīgas. Man šis pasākums raisīja pārdomas. Pārdomas par ierasto runas stilu, kas sajaukts ar angļu un krievu valodas vārdiem, pārdomas par cieņu, kādu izrādām savai zemei. Galvenās pārdomas man radās par tautu. Es aizdomājos par brīžiem, kad mēs mēdzam būt vienaldzīgi, par brīžiem, kad kādam iespļaujam sejā. Latvijas galvenā vērtība ir tās tauta. Šis gājiens man atgādināja, ka MĒS esam viena tauta, ka MĒS spējam būt vienoti. Lai arī ir brīži, kad tiek izdarītas lietas, ar kurām mēs nelepojamies, mēs tik un tā esam viena tauta.

 

Roberts Celmiņš, skolēnu pašpārvaldes vadītājs